Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

is>eltīts Ketrīnai Džonsai: draudzība ir brīnišķīga.

      Kā arī veltīts Railijam un Ferdam – abi ir miruši, bet nav aizmirsti –, un visiem pārējiem lieliem un maziem radījumiem, kuri piešķir mūsu dzīvēm papildu dimensiju, kamēr ir kopā ar mums.

      Pateicības

      Patiesa pateicība Ketrīnai Džonsai, Britu muzeja romiešu–britu kolekciju pārzinei, par sniegto informāciju par Britāniju Romas impērijas laikā un senajām dārglietām. Ketrīnas personīgie, profesionālie padomi, kā arī viņas daudzajās publikācijās, tostarp “Dārglietas Britānijā Romas impērijas laikā, ķeltu un klasiskās tradīcijas”, norādītā informācija ir nenovērtējama. Esmu vēl jo vairāk pateicīga par draudzību, ko mēs izveidojām, kamēr es rakstīju šo grāmatu.

      Gribu pateikties Ketrīnai arī par to, ka viņa mani iepazīstināja ar Semjuela Laisonsa – viena no Lielbritānijas arheoloģijas aizsācējiem – darbiem. Mūsdienu profesionālie arheologi joprojām apbrīno Laisonsa uzstādītos izrakumu standartus un astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā rakstītos krāšņi ilustrētos ziņojumus.

      Protams, par jebkādām kļūdām esmu atbildīga tikai es.

      Un, kā vienmēr, paldies Frenkam, par kura atbalstu un sapratni vērtīgāka ir tikai viņa noderīgā spēja paglābt mani no datora kļūmēm un samaņas zaudējumiem. Es tevi mīlu, dārgais.

      Prologs

      Uzraugs nolika sveci malā un atvēra seno, ādas vākos iesieto grāmatu. Viņš piesardzīgi šķīra vecās lapas, līdz atrada meklēto nodaļu.

      “Runā, ka viņi slepus satiekas nakts melnumā, lai veiktu savas neparastās ceremonijas. Baumo, ka jaunuzņemtie pielūdz Gorgonu, kurai matu vietā ir čūskas. Citi apgalvo, ka viņi sapulcējas pēc sava pavēlnieka gribas, kuram piemīt Medūzas spēja pārvērst cilvēkus akmenī.

      Runā, ka pavēlnieks prot veikt savādas, šaušalīgas burvestības. Viņš noved savus upurus dziļa transa stāvoklī un tad dod viņiem pavēles. Kad transa stāvoklis beidzas, tie bez ierunām izpilda prasīto.

      Savādi, bet tie, pret kuriem pavēlnieks liek lietā burvja spējas, neatceras transā saņemtos norādījumus.

      Pastāv uzskats, ka pavēlnieka spējas ievērojami palielina viņa valkātā, neparastā dārgakmeņa spēks. Akmenī ir izgrebti bailes iedvesošās Medūzas apveidi. Zem radījuma nocirstās galvas ir izgrebts zizlis. Runā, ka šis priekšmets ataino burvju zizli, ar kura palīdzību kulta pavēlnieks noved savus upurus transā.

      Izgrebtais dārgakmens līdzinās oniksam, tomēr ir nevis melnbalts, bet gan laistās retos un neparastos zilās krāsas toņos. Tumšā ārējā apvalka nokrāsa ir tik intensīva, ka līdzinās melnajai krāsai. Tas ietver Medūzas attēlu, kas izgrebts gaišākajā akmens slānī. Otrais slānis ir tādā zilās krāsas tonī, kas līdzinās plāna, bāla safīra gabalam.

      Zelta rokassprādze, kurā akmens iestrādāts, ir veidota no nelieliem posmiem, kuri rada savijušos čūsku iespaidu.

      No pavēlnieka šajā apvidū ļoti baidās. Kulta ceremoniju laikā viņa seju vienmēr sedz apmetņa kapuce. Viņa vārdu neviens nezina, bet dārgakmens, kurā izgrebta Gorgonas galva un attēlots zizlis, ir viņa simbols un zīmogs. Runā, ka tieši akmenī ir noslēpta pavēlnieka vara.

      Esmu dzirdējis, ka dārgakmeni dēvē par “Zilo Medūzu.”

      Pirmā nodaļa

      Tobiass skatījās, kā Lavinija kāpj pa kāpnēm pie Klērmontleinas septītā nama, un uzreiz saprata, ka noticis kaut kas slikts. Zem modernās cepures platās malas sievietes sejā, kas Tobiasu allaž valdzināja, vīdēja neparasta nomāktības un spriedzes izteiksme.

      Neilgajā laikā, kopš abi bija pazīstami, Laviniju reti nomāca kāda problēma vai šķērslis. Viņai bija raksturīgi rīkoties spēji. Pēc Tobiasa domām, šī tieksme viņai bija pārāk izteikta. Varētu pat sacīt, ka viņa bija neapdomīga un impulsīva.

      Tobiass vēroja sievieti no omulīgās, nelielās viesistabas, un visi viņa auguma muskuļi saspringa cīņas gatavībā. Viņam pietrūka pacietības, lai ņemtu vērā priekšnojautas un tamlīdzīgas ezotēriskas muļķības, tomēr viņš uzticējās savai intuīcijai, sevišķi saistībā ar savu jauno partneri un mīļoto. Lavinija izskatījās satraukta. Tobiass labi zināja, ka viņu ir grūti izsist no līdzsvara.

      – Leika kundze ir mājās, – viņš ierunājās, pāri plecam palūkojies uz apkopēju.

      – Sen jau bija laiks. – Čiltona kundze milzīgā atvieglojumā nolika uz galda paplāti ar tējas traukiem un devās uz durvju pusi. – Es baidījos, ka viņa nepārradīsies. Iešu palīdzēt kundzei novilkt mēteli un cimdus. Protams, viņa gribēs pasniegt viesiem tēju un droši vien kādu tasi vēlēsies arī pati.

      Redzēdams Lavinijas seju cepures malas ēnā, Tobiass juta, ka viņai noderētu krietns malks šerija, ko viņa glabāja darbistabā. Tomēr medicīniskās alkohola devas uzņemšana būs jāatliek uz vēlāku laiku.

      Vispirms jātiek galā ar viesiem, kuri gaidīja Laviniju viesistabā.

      Viņa apstājās pie ieejas durvīm un meklēja atslēgu lielajā rokassomā. Tagad Tobiass skaidri redzēja sievietes skatienā spriedzi.

      “Pie velna, kas noticis?”

      Izmeklējot “vaska slepkavības” pirms vairākām nedēļām, Tobiass, pēc paša domām, labi iepazina Laviniju. Viņa reti uztraucās, samulsa vai nobijās. Pats Tobiass savā nereti bīstamajā izmeklētāja darbā sastapa tikai dažus abu dzimumu cilvēkus, kuri draudīgos apstākļos spēja saglabāt mieru tik labi kā Lavinija Leika.

      Lai viņas skatienu padarītu tik nomāktu, bija jānotiek kaut kam ļoti nopietnam. Tobiasu pārņēma nepatīkams nemiers, kas iedragāja tobrīd jau tā trauslo pacietību un mieru. Viņš noskaidros iemeslus, līdzko varēs pabūt ar Laviniju divatā.

      Diemžēl tuvākajā laikā tas nenotiks. Viņas viesi šķita gatavi ilgām sarunām. Tobiasam viņi bija vienaldzīgi. Gara auguma, eleganti slaidais, modernā apģērbā tērpies kungs, doktors Hovards Hadsons, paziņoja, ka ir sens ģimenes draugs.

      Viņa sieva Seleste bija no tām neparasti pievilcīgajām sievietēm, kuras labi apzinās sevis atstāto iespaidu uz vīriešu dzimuma pārstāvjiem un ne mazākajā mērā nevilcinās likt savas dotības lietā, lai ar viņiem manipulētu. Viņas mirdzošie, gaišie mati bija sakārtoti augstā frizūrā, un viņas acis bija vasaras debesu krāsā. Viņa bija tērpusies plāna muslīna kleitā, rotātā ar sārtu rozīšu rakstu un lentēm sārtā un zaļā krāsā. Pie sievietes rokassomas bija piestiprināts neliels vēdeklis. Tobiass sprieda, ka kleitas izgriezums ir nepiemērots vēsai agra pavasara dienai, tomēr bija gandrīz pārliecināts, ka Seleste apzināti izvēlējusies tik atklātu tērpu.

      Pēc divdesmit kopā ar viesu pāri pavadītām minūtēm Tobiass nonāca pie diviem nelokāmiem secinājumiem. Pirmkārt, doktors Hovards Hadsons bija šarlatāns. Otrkārt, Seleste bija piedzīvojumu meklētāja. Tomēr Tobiass nojauta, ka labāk šo viedokli klaji nepaust – Lavinijai tas visdrīzāk nepatiktu.

      – Es nevaru vien sagaidīt, kad mēs ar Laviniju atkal tiksimies, – Hadsons teica, līgani atlaidies krēslā. – Kopš mūsu pēdējās tikšanās pagājuši vairāki gadi. Gribu viņu iepazīstināt ar manu dārgo Selesti.

      Hadsonam bija zema, skanīga, aktiera cienīga balss. Tā līdzinājās labi noskaņota mūzikas instrumenta radītajām skaņām un kairināja Tobiasa nervus, tomēr viņš bija spiests atzīt, ka šāda balss piesaista uzmanību teju vai pārdabiskā veidā.

      Hadsons bija tērpies modernā, nevainojami pašūtā mētelī tumši zilā krāsā, svītrainā vestē un biksēs ar ielocēm pie jostasvietas. Viņa kaklauts bija sasiets rūpīgā un neparastā mezglā, kas noteikti patiktu Tobiasa svainim Entonijam. Divdesmit vienu gadu vecais Entonijs pievērsa šādām lietām daudz uzmanības. Viņam noteikti patiktu arī Hadsona pulksteņa savdabīgā zelta apdare.

      Tobiass prātā aprēķināja, ka Hadsonam varētu būt ap četrdesmit. Viņam piemita savdabīgi, gleznaini sejas vaibsti, kas piesaistīja sieviešu uzmanību jebkurā vecumā. Vīrieša tumši brūnajos matos jautās pievilcīgs sirmums, un viņš nēsāja savu apģērbu tik cēli un pašpārliecināti kā pats Brummels laikā, kad viņam bija vislielākā