Название | Jasmīna smarža |
---|---|
Автор произведения | Džūda Devero |
Жанр | Исторические любовные романы |
Серия | |
Издательство | Исторические любовные романы |
Год выпуска | 2015 |
isbn | 978-9984-35-798-0 |
Pirmā nodaļa
Čārlstona, Dienvidkarolīna, 1799. gads
– Padomā par Hailendu, – Tīsijs Konors teica savai krustmeitai Kejai. – Padomā par tēva dzimteni un cilvēkiem tajā. Viņš bija muižnieks, un tu esi muižnieka meita, tātad…
– Vai tēvs man liktu darīt to, ko tu man lūdz? – Keja painteresējās. Biezo skropstu ietverto acu skatienā jautās smaids.
Tīsijs gulēja gultā, jo kājai bija uzlikta šina no ceļgala līdz gurnam. Kāja bija lauzta pirms dažām stundām, un vīrietis sāpēs saviebās pēc katras kustības, tomēr vāri uzsmaidīja Kejai.
– Ja tavs tēvs zinātu, ko lūdzu viņa mīļajai meitai, viņš piesietu mani pie ratiem un vilktu pāri kalniem.
– Es braukšu, – ierunājās Houpa, kas sēdēja otrā pusē gultai. – Es sēdīšos karietē un…
Tīsijs uzlika plaukstu meitenei uz rokas un veltīja viņai gādīgu skatienu. Houpa bija vienīgais Batšīvas un Īzaka Čepmena bērns. Viņas skaistā, jaunā māte bija mirusi pirms vairākiem gadiem, bet vecais, īgnais, mūžīgi neapmierinātais tēvs joprojām dzīvoja. Tīsijs Konors apgalvoja, ka ir tikai “ģimenes draugs”, tomēr Keja bija dzirdējusi sievietes baumojam, ka Batšīvas un Tīsija attiecības bijušas nopietnākas par draudzību. Klīda runas, ka Houpas īstais tēvs ir Tīsijs.
– Tas ir ļoti laipns piedāvājums, mīļā, bet… – Viņš apklusa, lai skaļi nepateiktu to, kas tāpat bija skaidrs. Houpa uzauga pilsētā un nekad nebija sēdējusi zirga mugurā. Viņa pārvietojās tikai karietēs. Turklāt triju gadu vecumā viņa nokrita no kāpnēm, un kreisā kāja bija nepareizi saaugusi. Zem garajiem svārkiem Houpa slēpa kurpi ar divas collas biezu zoli.
– Krusttēv Tīsij, – Houpa pacietīgi turpināja, – tu no Kejas pieprasi neiespējamo. Paskaties uz viņu! Tērpusies tā, it kā dotos uz balli. Tādā kleitā nevar jāt ar zirgu.
Tīsijs un Houpa palūkojās uz Keju, kuras klātbūtne teju vai izgaismoja telpu. Viņai bija tikai divdesmit gadu. Keja nebija klasiska skaistule kā viņas māte, tomēr ļoti glīta. Tumši zilās acis mirdzēja neparasti garo skropstu ietvarā, tomēr krāšņākā rota viņas izskatā bija biezie kastaņbrūnie mati. Tie bija sasprausti mezglā, un gar seju slīga šķipsnas, kuru dēļ spēcīgais, no tēva mantotais zods šķita maigāks.
– Gribu, lai viņa no tikšanās vietas dodas tieši uz balli. – Tīsijs mēģināja piecelties sēdus un apspieda vaidu. – Varbūt es varēšu…
Houpa viegli pagrūda vīrieša plecu, un viņš atkal atslīga guļus. Viņa nosusināja vīrieša nosvīdušo pieri ar vēsu auduma gabalu.
Viņš atkal palūkojās uz Keju. Meitenes kleita bija patiešām krāšņa – balto satīna audumu ar mežģīņu apdari klāja vairāki simti kristāla krellīšu, kas veidoja sarežģītus rakstus. Kleita ideāli piegūla Kejas slaidajam augumam, un, pazīstot Engusu Makternu Hārkortu, tā maksāja tikpat, cik Tīsijs nopelnījis iepriekšējā gada laikā.
– Houpai taisnība, – Tīsijs teica, – tu nevari doties turp manā vietā. Tas ir pārāk bīstams ceļojums jebkuram cilvēkam, bet jo sevišķi jaunai meitenei. Cik žēl, ka Neita, Ītana vai Tallija nav šeit!
Izdzirdējusi savu triju vecāko brāļu vārdus, Keja apsēdās uz krēsla pie gultas.
– Es protu jāt ātrāk nekā Tallijs, – viņa apgalvoja par brāli, kurš bija nepilnu gadu vecāks par Keju. – Un šauju tikpat labi kā Neits.
– Ādams, – Tīsijs turpināja. – Cik žēl, ka šeit nav Ādama!
Keja nopūtās. Vecākais brālis Ādams viņu pārspēja itin visā. Tomēr viņam līdzvērtīgs bija tikai Kejas tēvs.
– Krusttēv Tīsij, – Houpa brīdinošā balsī iesāka, – tu rīkojies nepareizi. Tu gribi pierunāt Keju darīt kaut ko absolūti neiespējamu. Viņa…
– Varbūt tas nav neiespējami, – Keja iebilda. – Man būs tikai jāaizved nastu nesējs zirgs uz noteiktu vietu un jāsamaksā dažiem vīriem. Tas arī viss, vai ne?
– Tas arī viss, – Tīsijs piekrita un vēlreiz mēģināja piecelties sēdus. – Kad satiksi vīrus, atdod viņiem maisiņu ar monētām, bet Aleksam – nastu nesēja zirga iemauktus. Vīri aizies, un tu savas ķēves mugurā varēsi doties uz balli. Tas būs ļoti vienkārši.
– Varbūt es varu… – Keja iesāka, bet Houpa viņu pārtrauca. Houpa stāvēja kājās, salikusi rokas sānos, un neapmierināti skatījās uz gultā gulošo Tīsiju.
– Tīsij Konor! Tu nodarīsi šim nabaga bērnam pāri. Tu jauksi viņai galvu, līdz Keja aizmirsīs, ko tas viss patiesībā nozīmē. Varbūt viņa to nemaz nezina.
Houpai bija tuvu trīsdesmit, viņa bija deviņus gadus vecāka par Keju un bieži izturējās pret jauno sievieti kā pret bērnu.
– Es saprotu, ko Tīsijs man lūdz, – Keja atbildēja.
– Nē, nesaproti. – Houpa turpināja skaļākā balsī. – Viņi visi ir noziedznieki. Visi. Tie divi vīri, kuriem tu grasies samaksāt… – Viņa dusmīgi palūkojās uz Tīsiju. – Pastāsti, kur viņus satiki!
– Ķurķī, – Tīsijs nomurmināja, bet, sajutis sev pievērstu Houpas īgno skatienu, paskaidroja: – Cietumā. Es satiku tos vīrus pēc tam, kad viņi bija atbrīvoti no ieslodzījuma. Kur vēl es būtu atradis cilvēkus tādam darbam? Baznīcā? Houpa, tu aizmirsi, ka svarīgākais šajā situācijā ir Alekss.
Tieši Alekss…
– Alekss! – Houpa piespieda plaukstas pie deniņiem un uz mirkli aizgriezās. Kad viņa atkal pievērsa skatienu gultā gulošajam vīrietim, viņas seja bija dusmās piesarkusi. Houpa nebija īpaši glīta, un sārtums vaigos viņu nepadarīja pievilcīgāku. – Tu neko nezini par Aleksandru Makdauelu. Tu viņu pirmoreiz satiki cietumā.
Keja iepleta acis. – Bet es domāju…
– Tu domāji, ka mūsu mīļais krusttēvs Tīsijs Aleksandru pazīst, vai ne? Tā nav. Mūsu krusttēvs dienēja armijā kopā ar Aleksa tēvu un tavu tēvu, un…
– Un viņš vairākas reizes izglāba man dzīvību, – Tīsijs atcirta. – Viņš mūs sargāja laikā, kad bijām tik nepieredzējuši, ka nepratām pat pieliekties apšaudes laikā. Maks mums visiem bija kā tēvs vai vecākais brālis. Viņš…
– Maks? – Keja jautāja. Viss beidzot kļuva skaidrs. – Vīrietis, kuram palīdzēsi izbēgt no cietuma, ir tā Maka dēls, par kuru stāstīja tēvs?
– Jā, – Tīsijs atbildēja un pievērsās Kejai. – Pateicoties Makam, tavs tēvs ir dzīvs.
– Pastāsti viņai, par ko dēls saņēma sodu, – Houpa uzstāja. Viņas seja joprojām bija dusmās piesarkusi kā saules apsvilināta. – Pastāsti Kejai, kāpēc šis vīrietis nokļuva cietumā.
Tīsijs klusēja, tāpēc Keja ierunājās:
– Es domāju, ka viņu…
– Ko? Ka viņu arestēja par dzeršanu? Par iekrišanu zirgu barības silē?
– Houpa! – Tīsijs viņu stingri apsauca, un Keja ievēroja, ka arī vīrieša seja ir sarkana. – Man patiešām šķiet, ka…
– Tu domā, ka pierunāsi Keju, ja noklusēsi faktus?
– Ko viņš izdarīja? – Keja jautāja.
– Viņš noslepkavoja savu sievu! – Houpa skaļi iesaucās.
– Ak tā. – Keja nezināja, ko teikt. Plati ieplestās acis un krāšņā kleita padarīja viņu līdzīgu lellei. Sievietes matos bija ieliktas trīs sprādzes zvaigznes formā, noklātas ar dimantiem, un sveču gaismā tās mirdzēja.
Houpa apsēdās krēslā pie gultas un paskatījās uz Tīsiju.
– Vai stāstīsi pats, vai arī tas jādara man?
– Šķiet, ka tu jau esi apņēmusies izklāstīt visas asiņainās detaļas.
– Tevis tur nebija, – Houpa iesāka, – tāpēc tu neredzēji visus šausminošos rakstus avīzēs. Aleksandrs Lahlens Makdauels ieradās Čārlstonā pirms trim mēnešiem, iepazinās ar ļoti skaisto un talantīgo