Negaidītais mantojums. Džūda Devero

tion>

      Romāns no “Nantaketas līgavu” triloģijas

      Prologs

      Halijai nekādi neizdevās atrast dokumentus, kurus vajadzēja atdot priekšniekam. Viņa skaidri atcerējās, ka ielikusi tos lielā, baltā aploksnē un pēc tam savā prāvajā somā. Tagad šī soma atradās viņas automašīnas bagāžniekā, taču aploksnes tajā nebija.

      Iebraukusi iepirkšanās centra autostāvvietā, Halija prātā pārcilāja itin visas vietas, kurās no rīta bija iegriezusies. Aptieka. Tur viņa nopirka savas pusmāsas iecienītāko matu kopšanas līdzekli. Ķīmiskā tīrītava. No turienes vajadzēja paņemt svārkus, ko Šellija bija notraipījusi. Vēl Halija apmeklēja autoservisu, lai apvaicātos, kad galu galā būs salabota Šellijas automašīna, lai viņa pati beidzot varētu doties savās sasodītajās darīšanās.

      Lai nomierinātos, Halija ievilka elpu. Bagāžniekā atradās vēl seši plastikāta maisiņi – tie visi bija pilni ar pusmāsas drēbēm, kurpēm, skaistumkopšanas produktiem un vēl citām lietām, kuras būtu vajadzējis gādāt pašai Šellijai, – taču nevienā no tiem nebija aploksnes ar Halijas dokumentiem.

      Viņa aizvēra bagāžnieku un aizgriezās. “Man vienreiz pietiek!” viņa nodomāja. Viņai tā visa nudien jau bija par daudz. Kopš dienas, kad pirms sešām nedēļām atgriezās Šellija, visa Halijas dzīve pārvērtās vienā vienīgā haosā. Halija bija radusi celties agri, savukārt pusmāsa mēdza palikt nomodā vai augu nakti. Halijai bija nepieciešams klusums, lai mierīgi gatavotos eksāmeniem, bet Šellijai likās, ka dzīve iespējama vien tad, ja blakus darbojas vismaz viena trokšņaina ierīce. Automašīna, ar kuru Šellija atgriezās no Kalifornijas, bija tik bēdīgā tehniskā stāvoklī, ka bija nepieciešams to buksēt.

      – Es aizņemšos tavējo, – Šellija paziņoja un izgāja no istabas, pirms Halija vispār paguva bilst kaut vienu protesta vārdu.

      Un vēlāk Šellija paskaidroja, kālab vēlas palikt. Viņa bija nolēmusi, ka Halijai ir jāpārdod māja un iegūtā nauda jāsadala uz pusēm. Fakts, ka Halijas tēvs pēc apprecēšanās ar Šellijas māti nebija mainījis sava testamenta noteikumus, viņai nelikās nekā vērts. Šellija paziņoja, ka “pēc likuma” mājas puse varbūt viņai arī nepieder, taču “pēc būtības” tā viņai pienākoties.

      – Viņš taču bija arī mans tēvs, – Šellija pavēstīja, un viņas acīs zem pārmēru biezi nokrāsotajām skropstām ievizējās pa asarai. Jau būdama pavisam maza, jauka meitenīte, viņa bija izkopusi šo skumjās nabadzītes tēlu līdz pilnībai un prata panākt to, ka cilvēki allaž izpilda viņas vēlmes. Pieaugusi Šellija pārvērtās par visai pievilcīgu jaunu sievieti un nesaskatīja nekādus iemeslus, lai neturpinātu izmantot savu izskatu kā ieroci manipulēšanai ar cilvēkiem.

      Taču Halija nekad nemēdza uzķerties uz šāda āķa. – Viss, nu jau pietiek! – viņa sacīja. – Atceries, ka tu runā ar mani. Es neesmu nekāds aktieru atlases vadītājs, kuru tu par katru cenu vēlies pavedināt.

      Šellija nopūtās un apsēdās taisnāk. Viņas asaras nekavējoties pazuda. – Labi. Tad parunāsim par tevi. Tu tikai iedomājies, ko gan tu varētu iesākt ar savu naudas pusi! Tu varētu ceļot, apskatīt pasauli.

      Halija atspiedās pret automašīnu un pavērsa seju pret sauli. Bija pavasaris, un Jaunanglijā koki jau raisīja pumpurus.

      Pusmāsas dzīves pozīcija – “tu manā labā varētu izdarīt vēl to un to” – spēja pilnībā izsūkt visus spēkus. Šellijas nepārtrauktā runāšana, tirdīšana ar jautājumiem un nemitīgā žēlā lūgšanās Haliju reizēm noveda tik tālu, ka viņa jau bija gandrīz gatava pacelt rokas, padoties un aicināt nekustamo īpašumu pārdošanas aģentu. Viņa bija rādījusi pusmāsai dokumentus un skaidrojusi, ka, pārdodot māju pirms hipotekārā kredīta nomaksāšanas, nāktos likt mājai jaunu jumtu un nomainīt visu kanalizācijas sistēmu, kā arī elektrības vadus, bet tas savukārt nozīmēja, ka ieguvums no pārdošanas pat nesegtu visus ieguldītos līdzekļus. Šellija tikai atmeta ar roku un sacīja, ka Losandželosā mājas tiekot pārdotas par miljoniem.

      Pēdējās divās nedēļās radās iespaids, ka Šellija ir mazliet nomierinājusies, it kā būtu padevusies. Viņa apvaicājās Halijai par fizioterapeites darbu un sacīja: – Ko tu ieteiktu darīt cilvēkam, kuram ir traumēts ceļgals?

      – Pastāsti sīkāk par traumu! Kāda tieši tā ir? – Halija mudināja, un Šellija nolasīja to, kas bija rakstīts nesen saņemtajā elektroniskā pasta vēstulītē.

      Iepriecināta par Šellijas izrādīto interesi, Halija pacietīgi izskaidroja ilgstošo rehabilitācijas procesu, kas šim cilvēkam būs nepieciešams.

      Šellija neiedziļinājās detaļās, tomēr Halijai radās nojauta, ka pusmāsai ir kāds draugs, kurš guvis šādu savainojumu. Lai kāds arī būtu iemesls, tomēr tā bija uzskatāma par zināmu atelpu no Šellijas nepārtrauktās gaušanās un pūliņiem sasniegt kāroto mērķi. Halija sāka domāt, ka viņas dzīve pamazām atkal iegūst puslīdz normālu ritējumu. Viņa bija pabeigusi kursa darbu, nokārtojusi eksāmenus un Masačūsetsā saņēmusi fizioterapeites sertifikātu. Un nākamajā nedēļā viņa uzsāks darbu nelielā vietējā slimnīcā.

      Halija ieskatījās pulkstenī. Viņai vēl bija pietiekami daudz laika, lai aizbrauktu uz mājām, paņemtu dokumentus un aizvestu tos uz biroju, pirms doktors Kērtiss būs devies projām nedēļas nogalē.

      Braukdama Halija prātoja, cik lieliski tas būs – pavisam jaunas dzīves sākums. Jauns darbs, jaunas karjeras iespējas un vispār… pavisam jauna pasaule. Lai gan pilnīgi jauna tā tomēr nebūs. Viņas darba vieta atradās pavisam tuvu pie mājas, kurā Halija bija nodzīvojusi visu savu mūžu, un viņa strādās kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā reiz gājusi skolā. Turklāt arī pusmāsa bija iecerējusi palikt tajā apkaimē.

      – Tu esi mans vienīgais ģimenes loceklis, kas man vēl palicis, – Šellija sacīja. Un Halija zināja, ka tas nozīmē pusmāsas atrašanos viņas mājā ik katrās brīvdienās, svētkos, nedēļas nogalēs un reizēs, kad Šellijas ārkārtīgi dramatiskajā dzīvē būs atgadījusies kārtējā katastrofa.

      Halija vienmēr centās uz visu raudzīties no gaišākās puses, tomēr dažkārt viņu pārņēma vēlēšanās sameklēt sev darbu kaut kur ļoti tālā un eksotiskā pasaules malā.

      Iegriezusies savā ielā, Halija uzreiz pamanīja zilu BMW, kas bija novietots viņas mājas priekšā. Uz apkārtējo Chevrolet un Toyota automobiļu fona tas izcēlās gluži kā mirdzošs dārgakmens grants kaudzē.

      Ielas otrā pusē Vestbrukas kundze vēra vaļā savu pastkastīti. – Breidens ir mājās! – viņa uzsauca, pirms Halija paguva iebraukt savas mājas pievedceļā. – Tev vajadzētu atnākt!

      Izdzirdējusi pieminam šās kundzes dēla, advokāta, vārdu, Halija manīja, ka viņas sirds mazliet salecas. – Ar nepacietību gaidīšu to brīdi, – viņa godīgi atteica. Jau kopš bērnības Halija itin bieži bija viesojusies pie šīs padzīvojušās sievietes un mātes aizstājējas brīžos, kad Šellijas uzstājīgie “dod man, dod man!” vairs neļāva ne elpu atvilkt. Likās, ka šokolādes kūka spēja susināt mazās Halijas asaras.

      Viņa novietoja automašīnu, izkāpa no tās un klusi aizvēra durvis. Halijai negribējās sastapties ar Šellijas viesi, lai kas viņš arī būtu. Tomēr, paraudzījusies uz mirdzošo transportlīdzekli, Halija sajuta ziņkāri. “Kas gan tajā atbraucis?”

      Halija lēnām atvēra sētas puses durvis, lai tās neiečīkstētos. Iegājusi iekšā, viņa uzreiz pamanīja aploksni, kas bija nolikta uz galda virtuves tālākajā stūrī. Bija dzirdamas balsis. Eja no virtuves uz dzīvojamo istabu nebija nodalīta ar durvīm, tālab Halijai bija grūti iedomāties, kā gan viņa varēs paņemt savu aploksni un palikt nepamanīta.

      Vīrieša balss skaņa lika aizmirst domas par dokumentiem. Viņa to bija dzirdējusi jau iepriekš, tikai nespēja īsti atcerēties, kuram tā pieder. Halija uzmanīgi ielūkojās dzīvojamā istabā, un ieraudzītais viņu satrieca.

      Šellija sēdēja sāniski, un viņai mugurā bija viens no Halijas kostīmiem. Pusmāsa bija garāka un tievāka nekā Halija, tālab svārki bija īsāki nekā vajadzētu, bet žakete – mazliet par lielu, tomēr viņa izskatījās visai lietišķa.

      Uz kafijas galdiņa bija kūka un cepumi, kā arī Vestbrukas kundzes labākā tējas servīze. Bija skaidri noprotams,